Diagnoze neskaidra

Bija baigais sliņķis atkal te kaut ko iemest, bet nu iedvesmoja kolēgas Ģirta garadarbs par viņa pirmajām dienām Rumānijā, tādēļ parunāšos te par to burvīgo EVS pirmsaizbraukšanas seminarčiku Rāmavas muižā.
Es kā jau labs meitēns no laukiem uzsāku ceļu no Limbāžu autoostas ar milzīgu mugursomu un saulainu smaidu sejā. Saulīte spīd&spīd, bet Rīgā kā jau vienmēr līst. Tieši tas mani fascinē šajā milzīgajā pilsētā, ka te vienmēr ir ļōooti slapjš un cilvēki brauc pa ielām tā it kā kavētu jaunāko Hameleonu rotaļu sēriju. Bāc, jau tagad esmu par daudz visādas muļķības sarakstījusi tāpēc pārmočīšu pāri mazajām nenozīmīgajām detaļām (Edgars un viņa maģiskās pareģošanas spējas, Salavecīts&co, slapjie bikši).
Tagad visu šo rakstot baigi sanāca smiekli par dīvainajām atmiņām un sapratu, ka būtībā to, ko cilvēks piedzīvo šo 3 apmācību dienu laikā nav nemaz iespējams aprakstīt, tur vienkārši ir jābūt klāt. Tik daudz smieklu, sarunu par manikīriem&Britniju Spīrsu nekur nav iespējams pieredzēt. Tā ka varu tikai dot ieteikumus, ko paņemt līdzi:
+tukšu punci
+gumijas lācīšus
+open mind
+info par garlību merķeli (bū)
+līdzsvaru
+ja ielienat 3šajā stāvā noteikti pamēģiniet pačāpot pa griestiem
Un ko es ieguvu no Rāmavas muižas? 17padsmit jaunus domubiedrus, galda futbola čempiona titulu, piedzīvoju desu meistarklasi un atziņu ka man piemīt topogrāfiskais idiotisms, kā arī beidzot tika novērtētas manas fantastiskās mākslinieces/aktrises spējas:)
Droši vien, ka es kā jau očeņ lazy būtne vairs te neko neiepostošu līdz savam aizbraukšanas datumam, tāpēc turiet ķepas un brauciet mani appuņķot uz lidostu!

Pēc 65 miljoniem gadu viņi ir atgriezušies

Laikam jau iesākšu ar pašiem, pašiem pirmsākumiem. Droši vien, ka kādam jau tagad nav skaidrs, kas ir EVS, tādēļ, lai aizkavētu tieši tev manu briesmīgi garo stāstījumu spied droši uz maģiski iekrāsotajiem 3 burtiņiem.
Un tagad mazliet vairāk par mani pašu.
Es savu brīvprātīgo pieredzi iesāku ar to, ka draugiem.lv pievienojos tādai verī burvīgai domubiedru grupai EVS - Eiropas brīvprātīgais darbs, kur arī satiku Lindu no IMKA's organizācijas, kas palīdz tādiem maziem neizglītotiem muļķīšiem kā es, kļūt par informētiem neformālās izglītības pārstāvjiem un sekotājiem. Pēc neilga laiciņa arī tika atrasts ļoti foršs projekts iekš Rumānijas, kur man paredzēts būt 10 mēnešus sākot no 2009. gada septembera. Manā projektā iesaistīti 14 brīvprātīgie no all over the world. Dzīvosim Aradas pilsētā, kas atrodas Transilvānijas apgabalā (drakula ņammm), kur visi cītīgi mēģināsim paveikt neiespējamo- motivēt jauniešus mācīties.
Kādēļ es dodos prom uz valsti kur kartupeļu bizness pašlaik ir all time low? Because -Yes We Can! (sit pieci Obama)
Esmu jau saklausījusies triljons stāstus par to, ka Rumānijā lāči staigā apkārt un meklē pēc latviešu miesas, bet mans plāns ir iegādāties lāču asaru gāzi, kas gan darbojoties tikai 1 metra attālumā no šamā (piezīme sev-tātad vispirms jāmēģina ar viņu sadraudzēties).
That's all for tonight folks, but stay tuned for EVS pre-departute training!