ceturtdiena, 2010. gada 28. janvāris

Es biju pazudusi, bet nu vairs ne?

Jaunais gads esot pārmaiņu laiks, kad cilvēks it kā gribot laboties un paveikt visu to, ko nepaspēja iepriekšējās dienās, mēnešos, gados. Iespējams, es biju par slinku vai arī pārāk slinku, lai rakstītu visus savus piedzīvojumus internetā, jo likās, ka dzīve aizsteigsies un man visu laiku bija jābīstas, ka tā mani atstās pagātnē ja kaut mirkli neskriešu tai līdzi.
Ir pagājuši 5 mēneši kopš es esmu prom no mājām, tieši puse no visa mana EVSa un ko jaunu es varu pateikt? To, ka es vēl joprojām nezinu kāpēc esmu šeit, ko gan īsti domāju te atrast un pats svarīgākais man nav ne mazākās nojausmas ko es vēlos sagaidīt no nākotnes. Ir dienas, kad varu smaidīt par it neko, bet tad pienāk mirklis, kad sirsniņa sāk rikšot ātrāk un es pieķeru sevi pie domas – un, nu ko pēc tam? Lai gan dažreiz ir brīži, kad gribas pamest visu, kas te ir un skriet atpakaļ uz Latviju (kaut vai lai atkal dabūtu „normālas” vakariņas, par kurām katram brīvprātīgajam ir savs atšķirīgs stāsts, parasti brīžos, kad esam sagatavojuši savus ikdienišķos makaronus ar kečupu), bet tomēr kaut kas te ir tik maģiski piesaistošs, vai nu tie ir jauni draugi, kas nu jau ir vairāk kā ģimene, vai arī fakts, ka pats no sevis nekur neaizbēgsi un, ka pienāks laiks, kad būs jāstājas pretī gan savām bailēm, gan izaicinājumiem. Varbūt mani ir pārņēmusi maza ziemas nostaļģija, varbūt es tikai gribēju uz mirkli pārstāt domāt, bet tikai just.
Un lai arī mani šad un tad pārņem šaubas vai es esmu tur, kur man vajadzētu būt pati Rumānija kā valsts mani ir pārsteigusi ne tikai ar savu cilvēku viesmīlību, bet arī ar tās skaistumu. Es dzīvoju mazā pilsētiņā, kas atrodas uz pilnīga līdzenuma, bet ja dodos aptuveni 20 kilometrus uz ziemeļiem tad atklāju visbrīnišķīgākos kalnus kādi vien var būt. Pats galvenais, šķiet, ka, lai arī cik nabadzīga šī vieta būtu, cilvēki ir laimīgi, viņi necenšas dzīties pēc naudas (ar izņēmumiem), tikai izbauda mirkli, kas pienācis. Dažkārt tieši šī momenta izdzīvošana un nedomāšana par nākotni mani ir novedusi pilnīga neprāta, jo Rumānijā cilvēkiem „satiksimies pēc 5 minūtēm” nozīmē „vispirms es paķeršu kādu aliņu, varbūt uzpīpēšu un tad pēc stundas ieripošu pie tevis.”
Kā šis laiks ir izmainījis mani? Es beidzot esmu aptvērusi cik gan patiesībā stipra un apņēmīga (lasīt stūrgalvīga) es esmu. Un arī sapratusi, ka dzīve mazā pilsētiņā pilnīgi noteikti nav priekš manis, kā arī to, ka būt par skolotāju ir visbriesmīgākais darbs pasaulē.:) Un vai tas būtu viss? Noteikti, ka nē, uztirkšķini man vēl pēc 5iem mēnešiem. Okei?
Un aizmirsu piebilst, par spīti visām problēmām, šaubām un negulētām naktīm es esmu LAIMĪGA un tas jau arī ir pats svarīgākais. Lai nākotne iet ieskrieties, es vēl uz brīdi pakavēšos tagadnē.
Mada